E. Bernāns

Neesmu šādā sarīkojumā pirmo reizi, taču pirmo reizi kā izlases vadītājs, treneris. Neesmu ne uztraucies, ne nobijies, bet pavisam noteikti- neesmu sagatavojies, kā pats vēlētos. Galvenokārt tāpēc, ka šis pienākums man tika uzticēts aptuveni mēnesi pirms čempionāta, kura laikā vēl paspēju būt Pasaules čempionātā ar junioru izlasi. Tas netraucē man veikt pamatpienākumus čempionāta laikā (viss norit, kā tas ir bijis vienmēr), taču ne jau tāds ir mans mērķis, uzdevums, pienākums darbā ar izlasi, ko sev esmu izvirzījis.

Šodien ir pirmā no divām brīvdienām čempionāta laikā. Manuprāt, programma šogad ir izplānota ļoti labi, tādā ziņā, ka iespējams veiksmīgi startēt kaut visās distancēs, ja sportists un treneris tā vēlas un ir gatavi. Tā ir lielākā atšķirība, piemērām, no nākamā un aiznākamā gada čempionātiem. Neskatoties uz to, ka pašreizējais čempionāts vēl nav beidzies, cenšos atgūt iekavēto un plānot darbu uz nākamajiem (ja, protams, man būs tas gods tajos piedalīties pašreizējā statusā). Laicīga un profesionāla darba plānošana ir par cēloni nākamajā teikumā izceltajam.

Pašlaik izskatās, ka speciālās orientēšanās tehniskās un taktiskās sagatavotības trūkums ir galvenais iemesls, kas neļauj izlases sportistiem startēt tādā sportiskajā līmenī, kādam viņi ir gatavi fiziski un psiholoģiski. Tāds ir mans šā brīža galvenais secinājums. Protams, šī gatavība nav bijusi atkarīga no manis, patiesībā- tā gandrīz nekad nav bijusi atkarīga no izlases trenera veiksmīgas vai neveiksmīgas darbības ne sagatavošanās periodā, ne sacensību periodā. Nebaidīšos apgalvot, ka tas ir mūsu lielākais mīnuss, un ne jau tāpēc, ka sportistu personīgie treneri vienmēr strādātu neveiksmīgi. No vienas puses var teikt, ka tā ir katra sportista atbildība- sagatavoties čempionātam. No otras puses- ko tad šie sportisti pārstāvēs? Savus ārzemju klubus?

Var teikt, ka sportisti daudz vēlas, jo vēl pavisam nesen bija laiki, kad pa ceļam uz čempionātu tika izpārdota “pārtika”, lai pietiktu finansējums izlasei. Taču domas par pateikto ātri mainīsies, redzot kādā organizatoriskā līmenī notiek darbs citās valstsvienībās. Ir citi laiki un tiem ir jātek līdzi!  Arī to laiku, kurā kāds cits uzlīmēs līmlentes gabaliņu uz apavu šņorēm vai izstāvēs rindu pēc GSP turētājiem priekšstartā, sportists var veltīt tam, lai sekmīgāk sagatavotos sacensībām (par divām stresu izraisošiem faktoriem mazāk). Sports ir kļuvis profesionālāks, ir grūti- ja zaudē vēl nesācis distanci! Kādam var šķist, ka komandai nav vajadzīgs pārstāvis, treneris…(absurda situācija). Ir vajadzīgi vismaz divi! Lai kā censtos- man nav izdevies vienlaicīgi atrasties gan iesildīšanās zonā startā, gan treneru zonā finiša tuvumā, un droši vien tikai tāpēc, ka to aizliedz fair-play noteikumi orientēšanās sacensībās…

Problēma ne vienmēr ir finansiālajos resursos, svarīga ir arī cilvēku efektīva darbība un savstarpēja sadarbība! Šī ir LOF ietverās sabiedrības grupas lielākā problēma.

Ir aizvadītas 3 kvalifikācijas sacensības un 1 finālsacensības. Katras distances kvalifikācijai no Latvijas tika pieteikti 6 sportisti (maksimālais skaits). Finālos iekļuva- 2 sprinta distancē, 1- vidējā distancē (!), 4- garajā distancē. Tieši vidējās distances kvalifikācija parāda to, kas ir rakstīts divas rindkopas augstāk ar tumšiem burtiem. Garās distances kvalifikācija parāda to, cik, neskatoties uz apstākļiem, mūsu izlases sportistiem ir liels potenciāls un spēju līmenis- ar vienu treniņu sacensību apvidū (vidējās distances kvalifikācija) iekļūt finālsacensībās. (Kartes ar sportistu tehniski- taktisko veikumu tiks publicētas atsevišķā rakstā).

Ceru, ka ne tikai vārdos, bet arī darbos būs iespēja panākt, lai nākamajos gados pieaugtu rindkopu skaits par čempionāta sportisko pusi un samazināsies problemātiskos jautājumus aprakstošo rindkopu skaits, kā arī tiku mainīta to secība rakstā. Viss nav pateikts, taču šis nav arī pēdējais ieraksts.

Šajā tekstā var daudz ko apspriest, daudz kam nepiekrist, taču nevajadzētu aizmirst to, ka šī teksta autors tieši šobrīd ir šeit- Pasaules čempionātā, šeit- kopā ar izlases sportistiem!

(Ar šo nemēģinu nostādies kādā noteiktā pozīcijā vai tendenciozi kritizēt kāda darbību. Tas ir daļējs situācijas atspoguļojums, kādu to redzu ar svaigu skatu novērtējot situāciju.)

Sportists sacensībās vienmēr cenšas izdarīt tik daudz, cik atļauj viņa spēju (fizisko, garīgo u.tml.) robeža . Tas, cik liela ir šo spēju robežas kapacitāte, norāda uz sasniegto rezultātu konkrētajās sacensībās. Absolūtajā vērtējumā (rezultātu sarakstā) sportists var būt arī pēdējā vietā, taču relatīvi (attiecībā pret sevi) viņš būs centies izdarīt visu, ko var savu spēju robežās- sasniedzis rezultātu tuvu iespējami maksimālajam. Katrs pats var izsecināt, ko nozīmē un no sportista prasa- izdarīt maksimālo iespējamo jebkurā sporta veidā.

Valstu izlasēs startē sportisti, kas ir savas valsts vadošie attiecīgajā sporta veidā. Tas nozīmē, ka citi cilvēki, sportisti šajā valstī ir zemākā sportiskajā līmenī konkrētajā sporta veidā. (Tas tiešām ir cits jautājums- vai šajās izlasēs vienmēr iekļūst paši labākie?)

Cilvēkiem gandrīz vienmēr (personīgais novērojums) ir tendence vērtēt sportistu rezultātus, ļoti bieži- kritizēt, pamācīt. Taču šie cilvēki ne vienmēr izprot to, ka viņiem nav nekādu tiesību sportistiem pārmest par sasniegto (nesasniegto). Galvenais iemesls ir pirmajā rindkopā, taču vēl pieskaitot dažādus ētiskus, sociālus un arī sportiskus principus, normas- rodas viela pārdomām. Vai mēs spējam vienmēr būt ieturēti un korekti savā attieksmē?  (Pēc manām domām vissmieklīgākais attaisnojums kritikai ir tas, ka tiek maksāti nodokļi valstij, tādēļ ir tiesības prasīt rezultātu sacensībās…) Protams, vienmēr var atrast iemeslu- kā sportiskās formas virsotnes sasniegšanu, nepiedodamām kļūdām un citiem faktoriem, kas ir traucējuši sasniegt augstu rezultātu sacensībās. Tikai nedrīkst aizmirst, ka visgrūtāk nekļūdīties (jo sportisti arī ir cilvēki) ir tieši svarīgākajās sacensībās, kritika palīdz tikai retajam. Patiesībā- vārdu nekļūdīties vajadzētu aizstāt ar- gūt panākumus! Šī nianse arī ir jāielāgo!

Piemēram, Latvijas gadījumā, kur parasti dominē princips: “mēs sacenšamies ar lielvalstīm “, un katra augsta vieta, rezultāts sacensībās ir “milzīgs sasniegums“. Bet tikai retais nekritizē un nav vīlies sportistā pēc šī rezultāta nesasniegšanas.

Sportists sasniedz tik daudz, cik atļauj un ir nodrošinājusi sporta, sporta veida sistēma attiecīgajā valstī. Ja kādam izdodas sasniegt augstākus sportiskos rezultātus, tad visbiežāk tam ir gadījuma raksturs (to var ļoti viegli statistiski apstiprināt uz kopējā rezultātu fona). Gadījuma raksturs tāpēc, ka šādā gadījumā sportista panākumi nav sistēmas nopelns, bet paša sportista individuāls sasniegums. Tātad, kas nosaka sportistu panākumus? Te uzreiz nav jāmeklē citi vainīgie, ir tikai jāizprot lietas būtība- nekas nav atkarīgs tikai no viena cilvēka darba!

Norādīšana uz kļūdām neparāda situācijas, lietas būtības izpratni. Izpratni parāda- palīdzot rast risinājumu problēmai! Labāk uzsist uz pleca, nekā norādīt uz nepilnībām, jo sportists pats to ļoti labi saprot!

Treneru darba kritizēšana jau ir cits stāsts…

Esmu ļoti gandarīts, ka Tomam ir izdevusies viņa pirmā karte un tajā organizētās sacensības. Par sarežģīto uzskatītais piejūras reljefs ir izaicinājums jebkuram karšu zīmētājam.

Šajā saitē arī mans GPS ceļš.

Novēlu katram o-klubam tik talantīgu jaunatni!

Orientēšanās kontekstā apģērbs neatstāj tik lielu iespaidu uz fizisko darbspēju realizēšanas iespējām kā, piemēram, peldēšanā, riteņbraukšanā vai kalnu slēpošanā u.c. Taču tam ir nenoliedzama nozīme, ietekmējot gala rezultātu sacensībās. Dažādu iekšējo un ārējo pretestības spēku pārvarēšanas atvieglošana, termoregulācija u.c., nianses ir tās, kas ir izšķirošas izdalot piemērotu no nepiemērota sporta apģērba.

Lai kā arī nebūtu no zinātnes viedokļa, pavisam nesen RSP/ SK Mežaparks saņēma jaunos Noname orientēšanās skriešanas tērpus- izskatās labi!

Katrā ziņā orientēšanās kontekstā ne apģērbs, ne cita veida (atļautais) inventārs tik ļoti neietekmē rezultātu sacensībās, kā tas ir redzams šajā video riteņbraukšanā.

Ja acīmredzamais ir taisnība, tad esmu ļoti vīlies par konkrētā sportista rīcību, jo cienu viņa sasniegumus. Par izgudrojumu kā tādu, var dot 10 balles- gandrīz kā izgudrot kalašņikovu… Par pielietošanu sacensību darbībā un vispār- var dot -10 balles, un nemaz nav vērts runāt par fair play principu, un nez vai tas ir labākais, ko uzlabot savā velosipēdā. Cilvēks, protams, ir slinks, taču šajā situācijā rodas jautājums- vai velosipēds ar motorizētu komponenti vispār ir velosipēds?

Labs jautājums! Personīgi man, atbildēt uz šo jautājumu ir grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Domāju, ka nekad arī nebūs viennozīmīgas atbildes. To esmu vairākkārt atkārtojis- ja kāds zina, kā ir jātrenējas, tad personīgi man uzreiz rodas ļoti, ļoti daudz jautājumu… (Atbildes nebūs arī šajā rakstā!)

“Trenēties var dažādos virzienos!” Tā es mēdzu sacīt. Kaut vai tāpēc vien, ka, piemēram, ir treniņu metodes spēka attīstīšanai, kurām ne tikai nav pozitīva efekta, bet ir pat pretējs efekts vēlamajam rezultātam.

Sportistam nav lielāka gandarījuma, kā progress treniņu procesa rezultātos. Jo sevišķi fiziskajā ziņā- ātrāks, spēcīgāks, izturīgāks- tas palīdz rast motivāciju turpināt treniņu procesu.

Teorijas. Treniņu sistēmas. Fakts, ka uz šo balstās visa treniņu darba plānošana, lielas šaubas nerada. Ir patīkami redzēt, ja treniņu plānotājs tiešām vadās pēc kādas sistēmas, protams, to pielāgojot individuālajām vajadzībām.  Pat tad, ja sportists ir sasniedzis sportiskās formas virsotni vienmēr var pajautāt: “Vai tā tiešām ir virsotne? Un pēc kā to var secināt?” Tas, kurš tiešām zina atšķirības starp trenētību, fizisko sagatavotību un sportisko formu, nez vai varēs teikt absolūtu “jā“ tam, ka tiešām ir sasniegts maksimālais treniņu procesa rezultāts. Ja kāds tomēr tā apgalvo, tad nebaidīšos teikt, ka šī persona zina to- ko nezina neviens…

Metodes, līdzekļi, vingrinājumi. Vismaz man bieži nākas dzirdēt jautājumus, kā, piemēram: “Kā Tu skrien?” Šādos gadījumos ir žēl, ka cilvēks trenējas, izmantojot vienu- savējo, pamata treniņu metodi, un, ja labi padomā, tad arī vēl tiek skrieti intervāli, kāpinājumi, ātrumi, sprinti, parasti ar to saprotot vienu un to pašu. Vēl viens personīgais novērojums ar jautājumu: “Ar kādu pulsu jāskrien?” Bet varbūt, ka jāseko līdzi nevis pulsam, bet gan sirdsdarbības frekvencei vai arī sirds ritmam? Ar līdzīgiem piemēriem (šajā gadījumā no izturības sporta veidiem) varētu turpināt vēl  ilgi. Ar iepriekš minēto vēlos vērst uzmanību, ka treniņš nav tikai skriet lēni, skriet ātri vai vienkārši skriet, bet gan konkrētu metožu un līdzekļu, protams, arī vingrinājumu pielietojums pakārtoti attiecīgā treniņu cikla uzdevumiem un mērķiem (īsumā).

Prakse, pieredze. Treneri gandrīz vienmēr plāno treniņus balstoties uz savā praksē iegūto pieredzi (protams, balstoties arī uz gūtajām zināšanām). Tā dara arī sportisti, kas kļūst par treneriem beidzot nodarboties ar sportu. Ja pirmajiem ir teorētisko zināšanu bāze, pēc kuras izvērtēt kādas metodes vai līdzekļa pielietošanu treniņu procesā, tad otrajiem- visbiežāk tādas nav, izņemot, protams, ja iegūta attiecīgā izglītība. Nevērtējot šo cilvēku profesionālo darbību, jāsaka, ka tieši viņi/-as ir tie, kas parasti par savām zināšanām runā ar vislielāko pārliecību. Pārliecība parasti rodas no pieredzes nodarbojoties ar sportu augstā līmenī, kas palīdz precīzāk izprast gan sportistu vajadzības, gan citus sporta aspektus treniņu procesa vadīšanai. Kurš variants labāks? Koks ar diviem galiem. Gan tāpēc, ka treneri nereti ir bijuši augsta līmeņa sportisti, gan tāpēc, ka daudzas teorijas var apgūt pašmācības ceļā.

Specifiskumas. Vienmēr ir interesanti painteresēties un uzzināt ko jaunu! Sportistiem un treneriem patīk iespējami padziļināti specializēties savā sporta veidā, tas ir loģiski. Lai cik izpētīta vai neizpētīta būtu treniņu teorija, tomēr ir pamatlietas, kas gadu desmitu garumā nepārprotami ir apstiprinātas un pierādītas, bet, protams, joprojām tiek pilnveidotas. Tāpēc ir vienlaicīgi gan mazliet uzjautrinoši, gan arī nedaudz bēdīgi paskatīties dažādus interesantus pielietojumus un interpretācijas par tēmām- intervālā metode, fartlekss, treniņš augstkalnē utt., kur izdomai, ar vienu no mērķiem, iespējami tuvu pielāgot treniņu darbību sacensību apstākļiem, nav robežu.

Skatīšanās, ko dara citi. Agrāk treneri, sporta zinātnieki, cenšoties atklāt citu sportistu un treneru treniņu metodes, vigrinājumu variantus u.tml. atradās stadiona malā ar hronometriem rokās, pierakstot iegūto informāciju. Informācijas laikmetā dominē internets, kur iegūt informāciju, taču nedrīkst piemirst, ka nereti kādam var būt ļoti izdevīgi, ka mēs zinām viņu metodes, jo pavisam vienkārši- viņi vienmēr būs soli priekšā! Ja uz sporta zinātniekiem attiecas “Zinātnieka ētikas kodekss“, kurā teikts, ka “Zinātniekam ir tiesības un pienākums publiski informēt sabiedrību par saviem zinātniskiem sasniegumiem” (1.13.), tad treneriem tas nav jādara, jo, pavisam vienkārši, tie neveic zinātnisko darbību (protams, eksistē arī treneru ētika). Tas nozīmē, ka sportistu un treneru mājas lapās publicētā informācija ne vienmēr ir pilnīga, objektīva un diemžēl, jāatzīst- pietiekami lielā skaitā gadījumu, nebaidīšos apgalvot- apzināti neprecīza. Šī, savā ziņā, ir sporta socioloģijas tēma, kas man šķiet aktuāla, redzot, ar kādu iedvesmu sportistiem patīk aizgūt, pārņemt treniņu metodes un vingrinājumus no pasaules vadošajiem sportistiem un treneriem. Šādā gadījumā pieredze rāda, ka ir jābūt uzmanīgiem un kritiski domājošiem, kaut vai jebkuras personas neatkārtojamības, kā arī individualizācijas principa dēļ! Ja tā ir, tad to var un arī ir nepieciešams darīt.

Arī man, kā jaunam un nepieredzējušam patīk un ir pienākums, gods mācīties no citiem. To daru ne tikai no sava sporta veida kolēģiem, bet praktiski no jebkura sporta veida trenera. Pārsvarā šajā procesā mani pārsteidz viena lieta- novērojums. Nepārprotami, trenerim ir jābūt autoritātei, par to lielu šaubu nav. Interesants fakts ir šīs autoritātes izpausmes veidi, kad, piemēram, trenerim ar spēcīgu viedokli un uzskatiem par trenēšanos, viedoklis tomēr mainās, ietekmējoties, piemēram,  no kāda vadoša sportista. Šādos gadījumos rodas neliela neizpratne, kā tad cilvēks, kas sevi pozicionē kā ļoti zinošu, pārsvarā runā apgalvojuma formā, tomēr ir spējīgs atkāpties vai mainīt un pakārtot savus principus? Vai tās ir pamatotas zināšanas un viedoklis, ja cilvēka nostāju konkrētajā jautājumā var viegli ietekmēt kāds cits? Var gadīties, ka tas ir sporta zinātnes straujās attīstības dēļ…

Izlasīt grāmatā, žurnālā. “Trenējies mazāk, skrien ātrāk!” Grāmatas un publikācijas ar līdzīgiem nosaukumiem, devīzēm pēdējā laikā ir ļoti populāras. Daudz neapspriežot to saturu varu teikt, ka informācija grāmatā ir viens, bet tās realizēšana dzīvē- pavisam, kas cits. Ja vien izdevums nav orientēts tikai uz peļņas gūšanu un, atvainojos, slinko amerikāni (jo vairums šādu autordarbu nāk tieši no ASV), tad iespējams, ka ir vērts veltīt tam laiku. Tekstos zem minētās devīzes patiesībā nav nekas ļoti jauns, drīzāk vēršanās pret vecā uzskata: “Jo vairāk, jo labāk!” pārspīlētu pielietošanu treniņu procesa organizēšanā. Protams, ja realizējot grāmatā rakstīto dzīvē, tas sniedz rezultātu, tad to var darīt. Lai arī ļoti bieži īstermiņā ir jūtams pozitīvs efekts, tomēr tieši ilgtermiņā, minētā filozofija nesniedz gaidītos rezultātus. Par šo visu liek padomāt arī grāmatu piedāvājumi ar cenas atlaidēm.

Ir grāmatas ar informāciju, ko kādreiz varēja nopirkt par 75 kap. Tagad līdzīga satura izdevumu cenu varētu proporcionāli pielīdzināt, kā 75 LS…

Protams, vēl ir arī dažādi interneta forumi, specializēti žurnāli, kur iegūt viegli pieejamu informāciju, taču tā ne vienmēr būs pierādīta ar faktiem no sporta zinātnes viedokļa. Ja ir laiks, ko tam veltīt, tad šie ir avoti, kuros smelties idejas, ko pārbaudīt, pamēģināt.

Viedokļi, uzskati. “Tā vajag!” Nereti esmu novērojis gadījumus, kad sportists maina savu viedokli par trenēšanās pareizību pat mēneša laikā, vadoties pēc tā, kā to dara kāds cits augsta līmeņa sportists. Bieži neievērojot trenera norādījumus. Vēl trakāk ir, ja trenera nav, tad, neredzot treniņu sistēmu kopumā, lai kāda tā arī būtu, tiek veikts treniņu darbs, kas nepārtraukti mainās. Pie tam, mainās nevis tāpēc, ka mainītos, piemēram, treniņu plānojuma posmi vai periodi, bet biežāk- nepamatotu iemeslu dēļ- tikai tāpēc, ka tā dara cits augsta līmeņa sportists, kā rezultātā jādara tāpat.

Lai arī tā tiek darīts vairums gadījumos, šajā jomā, manuprāt, nedrīkstētu balstīties uz viedokļiem un uzskatiem, kā tādiem, bet gan pamatotām zināšanām, kas balstītas uz praksē pierādītām teorijām. Cits jautājums ir par interpretāciju, kādā teorijas tiek izprastas, pieņemtas un pielietotas.

Treniņu plāns. Nereti treniņu plāns sportistam sniedz pārliecību, ka ar treniņu procesu viss ir un būs kārtībā, varētu teikt, ka tā ir vairākumā gadījumu, protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. “Man ir plāns” vai “viss norit pēc plāna”- šīs frāzes bieži izskan no dažāda līmeņa sportistiem un treneriem. Parasti tas rada šo drošības sajūtu, ka viss ir kārtībā gan pašiem sportistiem, gan treneriem, žurnālistiem, federāciju pārstāvjiem utt. Man personīgi šādos gadījumos rodas jautājums:”Nu, un?!”

Bīstami nav tas, ka mēs nezinām, kā kādu lietu darīt pareizāk!

Bīstami ir tas, ka mēs domājam, ka zinām kā ir vislabāk un pareizāk!

Visu šo rakstu balstu uz savu personīgo viedokli un novērojumiem, lai gan tie nav gluži bez pamatojumiem. Centos iespējami vienkāršotā veidā parādīt savu redzējumu šajā jautājumā. Patiesībā, katrā no rindkopām ir vēl daudz ko papildināt, taču, manā skatījumā, esmu centies parādīt, šķietami galvenos, izplatītākos, problemātiskākos un aktuālākos šī temata aspektus. Esmu pārliecināts, ka daudzi šajā visā nekādu problēmu nesaskata, tas, protams, katra paša ziņā. Patiesībā uz šo visu var skatīties daudz vienkāršākā veidā, pretēji, kā to šajā gadījumā daru es. Neuzskatu sevi par pašu kompetentāko speciālistu šajos jautājumos, vēlos tikai parādīt, kāds ir mans viedoklis un skatījums!

(Atceros, ka reiz lasīju rakstu, zem kura bija komentārs :”Raksts ir pārāk garš, lai to varētu izlasīt!” Ceru, ka šo izlasot, tas ir tā vērts! Paldies tiem, kas lasa!)

Jautājums tiem, kuri distancēs, laukumos un citās sacensību norises vietās cīnās- vai Jūs nodarbojaties ar cīņas sporta veidu?

Veiksmi turpmākajās cīņās!

Kad tuvojas vasaras sporta veidu sezona, man šķiet ļoti interesanti sekot līdzi divu vieglatlētikas disciplīnu rezultātu izmaiņām, dinamikai. Tas ir pasaules rekords 100 m skrējienā un pasaules labākais sasniegums maratona skrējienā.

Skriešana ir dabisks cilvēka pārvietošanās veids, tāpēc ir pamats runāt par divām skriešanas distancēm, kas raksturo cilvēka spējas un iespējas tās skrienot. Vēsturiski ir izveidojušās 100 m (dom.fiz.īp.- ātrums) un 42,195 km (dom.fiz.īp.- izturība) skriešanas distances, kurās tiek fiksēti rekordi un labākie sasniegumi (protams, tas tiek darīts arī citās distancēs).

Interesantas ir prof. R.Šuca prognozes par cilvēka spējām šajās skriešanas distancēs. Attiecīgi 100m distancē tās varētu sasniegt 9.51 s (šobrīd WR- 9.58 s- U. Bolt) un maratona distancē- 1.59:25 h (šobrīd labākais sasniegums- 2.03:59 h- H. Gebrselassie).

Šie skaitļi bieži tiek apšaubīti, kas, galvenokārt, ir pateicoties dažādu ergogēnisko (darbspēju palielinošo) līdzekļu nemitīgai un straujai attīstībai. Kā pēdējā laika aktuālitāti var minēt hGH (aizliegts preparāts) lietošanas ietekmi uz rezultātu 100 m distancē. Teorētiski ir iespējams uzlabot distances veikšanas laiku pat par 0.4 s… (!!!)

Runājot par to, kurš cilvēks ir absolūti labākais skriešanā, man  nav informācijas, kā ir beigusies abu augstāk minēto pasaules labāko sasniegumu īpašnieku savstarpējā sacensība izvēlētajā, ja nekļūdos- 700 m distancē… (Jāsaka, ka šīs distances izvēle nav zinātniski pamatota, tāpēc apgalvojuma formā nevar spriest par rezultāta objektivitāti.)

Jebkurā gadījumā- interesanti vērot, cik tālu cilvēks var tikt un cik tālu, tā dēļ tas ir gatavs iet!

Kā zināms- es neesmu atlases sacensību piekritējs, jau no laikiem, kad pašam tajās bija jācenšas sevi pierādīt. Taču šobrīd jādarbojas tieši šāda veida sistēmā.

Pēc pirmajām atlases sacensībām, aptuveni sāk iezīmēties izlases sastāvi Latvijas sieviešu un vīriešu junioru vecuma grupās. Kopumā tādas ir 4, kas, savukārt, nozīmē, ka nekas vēl nav skaidrs.

Esot sacensībās, vienmēr ir interesanti vērot sportistus, viņu darbību procesus- kā tiek veikta iesildīšanās; ko tie dara distances laikā, pēc finiša. Dzirdēt komentārus utt.- katrs sīkums ir noderīgs, lai iespējami veiksmīgāk sadarbotos ar sportistiem JWOC laikā. Ir grūti pilnvērtīgi palīdzēt sportistam, ja viņu redz darbībā tikai reizi gadā, turklāt svarīgākajās sezonas sacensībās- sacensību periodā.

Veicot rezultātu un to grafisko attēlojumu analīzi, var pamanīt dažādas tendences vai arī, piemēram, rast skaidrojumu- kāpēc kāds sper zemi pēc finiša. Gan vīriešu, gan sieviešu grupās (S18 un S20) izlases perspektīvāko kandidātu sportisko rezultātu līmenis ir ļoti līdzīgs, ko parāda rezultāti. Novēlu visiem, kam neizdevās parādīt sevi katrā kontrolpunktā no starta līdz finišam, to paveikt atlikušajās atlases sacensībās (diemžēl, šī sistēma kļūdas nepiedod)!

Redzot, dzirdot un lasot dažādu izlases kandidātu viedokļus, komentārus, vērojot izturēšanos utt., rodas daži  aicinājumi jauniešiem/ junioriem:

• starp atlases sacensībām nerēķināt, kurā brīdī ir izlasē un kurā brīdi no tās izkrīt (par būšanu vai nebūšanu izlasē skaidrība ir tikai pēc visām atlases sacensībām. Nevar izkrist no izlases, ja tajā nemaz nav iekļuvis!);
• nebeigt ne sezonu, ne karjeru pēc neiekļūšanas izlases sastāvā (Cilvēks dabīgi sāk novecot tikai ap 28 gadu vecumu… Vēl sportā var daudz ko paspēt sasniegt!);
• pretēji daudzu treneru viedoklim, nevis uztvert tās kā parastas sacensības, bet kā atlases sacensības uz iekļūšanu/ neiekļūšanu izlasē, jo tādas tās ir! (Neizvairīties no problēmas, bet gan kā īstam sportistam, nebaidīties tikt ar to galā! Nevar uzvarēt, ja baidās zaudēt! (Mans viedoklis));
• tiem, kas iekļūst izlases sastāvā- pēc atlases sacensībām viss tikai sākas (!!!);
• tiem, kas neiekļūst izlases sastāvā- es arī neiekļuvu, dzīvs esmu, sportoju ar prieku!

(Šo visu drīkst arī neņemt vērā!)

Veiksmi sportā!

Runājot par ātrumu orientēšanās distancē, bieži tiek dzirdēts- viņš ir ātrs. Vai ātrākais pasaules orientierists Y, ir tik pat ātrs kā U. Bolt, kurš (ar savu WR- 9.58s 100m distancē) nenoliedzami ir ātrākais cilvēks pasaulē? Protams, tie nav salīdzināmi lielumi. Tāpat arī nav salīdzināmi sporta veidi, kur vienā dominējošā fiziskā īpašība ir izturība, bet otrā- ātrums. Vai tādā gadījumā abiem var piedēvēt vienu un to pašu īpašību- ātrs?

Apzīmējuma ātrs lietošana patiesībā nav problēma. Problēma ir tajā aspektā, kad jāsāk pievērsties treniņu metožu izvēlei. Orientieristi ir patstāvīga un gudra sporta sabiedrības daļa- daudzi paši plāno treniņu plānus. Tad droši ņemam grāmatu, atšķiram sadaļu ātruma attīstīšana (jo ir jābūt ātram), un uz priekšu! Lūk, šī ir problēma!

Sporta zinātnieku aprindās nav pilnīgas vienprātības fizisko īpašību definēšanā, nav arī absolūtas vienprātības vai tās ir fiziskās īpašības, biomotorās spējas vai fiziskās spējas utt. Latviešu valodā rakstītajos avotos vien var atrast vismaz 10 dažādi formulētas definīcijas fiziskajai īpašībai (izplatītākais un pamatotākais definējums)- ātrums. Nosacīti kopīgo tām visām var redzēt zemāk tekstā.

“Ātrums- spēja veikt darbību minimālā laikā.”

“Pārvietošanās ātrums- ātrums ar kādu spēj pārvietoties atlēts jebkurā sporta veidā vai cikliskās kustībās, piemēram, skrienot, slēpojot u.tml.”

Bez ātruma nevar iztikt arī izturības sporta veidos, piemēram, ejot pa ielu, mēs ejam ar konkrētu, tajā brīdī izvēlētu ātrumu; pārvietošanās ātrumu. Izturības un ātruma savstarpējā sakarībā, palielinoties distances garumam, samazinās ātruma loma un palielinās izturības loma- loģiski. Kā jau minēju- vārda ātrs lietošana nav problēma, ja vien netiek akli pārņemta treniņu metodika!

Mans mērķis bija pievērst tam uzmanību. Veiksmi treniņu plānošanā un vingrinājumu izvēlē!

(Bet kāds tad ir orientierists? Un kādam tam jābūt?)

Tiomila 2009 rezultātu analīzes ietvaros, izveidoju arī teorētisko- Tomila 2009 ideālo komandu. Pēc maniem aprēķiniem- Tiomila 2009 ideālā komanda teorētiski veiktu distanci ( uzsveru vārdu teorētiski ) par 0:21:30 ātrāk kā pagājušā gada uzvarētāju komanda- Kristiansand OK 1. Ideālajā komandā iekļauti visu Tiomila etapu individuālie uzvarētāji.

Šajā saitē redzamas pāris tabulas un diagramma.

Secinājumi katra paša ziņā!